Aleksandrs Čaks " Atzīšanās" miglā asaro logs...

izpilda Ainars Mielavs bildēs redzams dzejnieks un Angelika Blaua Čaka dzīves laikā daži dzejoļi ieguva anonīmu autoru melodijas, un pati populārākā ir dziesma "Atzīšanās", kas sākas ar dzejas rindu "Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts ...". Tāpat kā vairākums dziesmu pasaulē, tā vēsta par mīlestību. Daži A. Čaka laikabiedri atcerējās, ka dzejnieks pret dziesmas "Atzīšanās" popularitāti izturējies atturīgi -- nedz pārlieku līksmojis, nedz arī sūkstījies, bet dzejolis folklorizējās. Kad latvieši sanāk kopā izdziedāt priekus un bēdas, vienmēr skan arī dziesma "Atzīšanās", apburot ar svaigiem, nesamākslotiem tēliem un smeldzīgu lirismu, kurā nav seklas sentimentalitātes. Čakam Drabešu laikā esot bijusi maza mīlestības epizode ar Cēsu viesnīcnieka meitu Angeliku Blauu. Mēļo, ka tieši viņai dzejnieks adresējis daudz skandināto „Miglā asaro logs...". Vēlāk gan viņš to uzdāvināja arī skolas gadu mīlestībai Leontīnei Rundelei, kura savukārt bija stingri pārliecināta -- dzejolis rakstīts viņai. Angelika bija ārkārtīgi skaista sieviete, pat bagātais „Straumēnu" saimnieks Edvarts Virza uz viņu metis acis. Bet arī viņa apprecējās nevis ar Čaku, bet gan ar viņa draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu, un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairs nezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats, Rauju lapas no kokiem un ceru, Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats, Bet - tās tukšas es notekās beru. Tad es veros tāpat visos logos, varbūt Tavas acis tur redzēšu spīdam, Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd, Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam. Kur tu esi, mans draugs?...Vai tai blāzmā, kas kūst Man no vientuļā mākoņa sejā?... Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst Manā asā un satrauktā dzejā? Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc, Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?