Drāma

Mikrodžigs. Tas ir māneklis, pret kuru es līdz šim biju diezgan skeptisks. Runa, protams, ir par strauta foreļu ķeršanu ar šādu uzparikti. Necik daudz no parastas sliekošanas šis makšķerēšanas veids neatšķiras. Turklāt, ja slieka ir nekas vairāk kā parasta slieka, tad savukārt uz mikrodžiga var uzspraust dažnedažādu krāsu un smaku ļembastus, kuri tai zivtiņai prātu sačakarē stipri vairāk par parastu, dabīgu un pasīvu nakts tārpu. Nekad nebūtu domājis, ka šis māneklis manā copes vestē spēs iekarot veselu kabatu. Sporta makšķerēšana nenoliedzami ir pirmā, kuras dēļ es pievērsu pastiprinātu uzmanību tieši mikrodžigam. Kas attiecas uz praktisko copi, tad joprojām mans prāts un sirdsapziņa cenšas atrast zināmu kompromisu. Prāts saka -- mikrodžigam ir viens āķis un makšķerējot cope ir jūtama momentā, aiz kuras uzreiz seko piecirtiens, kā rezultātā forele mānekli man līdz šim nekad nav dziļi ierijusi. Āķis lūpiņā, un viss. Tātad -- kur te sliekošana!? Sirdsapziņa atbild -- smāķi, zāķi, krāsas, neētiski u.t.t. Nu, vells viņ zin. Man pagaidām patīk...