Jēkabpilietes Aijas Rūlietes vadītajiem deju kolektīviem Zirga gads sācies ar lieliem panākumiem

Krustpils kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīva „Kreicburga" dejotāji mēģinājumā cītīgi seko līdzi vadītājas Aijas Rūlietes norādījumiem. Ar Aiju Rūlieti, kura vada ne tikai deju kolektīvu „Kreicburga", bet arī bērnu deju kolektīvu „Pastalnieki" un deju kolektīvu „Zīlānietis", var lepoties visa Latvija, jo viņas horeogrāfijas šogad izcīnījušas godalgotas vietas divos nozīmīgos konkursos. Horeogrāfija „Lai rīb zeme dancojot" ieguvusi otro vietu 18. Jaunrades deju konkursā, kurā piedalījās 47 horeogrāfi ne vien no Latvijas, bet arī no Kanādas un ASV. Savukārt „Pastalnieki", jaundeju konkursā „Mēs un deja" izdejojot piecas dejas un vienu deju uzvedumu, mājās atgriezās ar godalgotām vietām par visiem priekšnesumiem, nopelnot divas pirmās, divas otrās un divas trešās vietas. Panākumi gan neļauj atslābt ne vadītājai, ne kolektīviem, jo, kā atzīst pati Aija Rūliete, pacelto latiņu tagadējā augstumā var noturēt tikai ar nemitīgu darbu: „Ir ļoti svarīgi, lai viņi visi būtu kopā. Vienmēr tas mums neizdodas, jo laika ir tik, cik ir. Visiem ir ģimenes un darbs. Mēs ļoti daudz strādājam. Ja viņus pavēro no malas, var pamanīt, ka viņi katru soli veic ar ļoti lielu atbildību. Tas arī dod tos rezultātus, jo mūsdienās mēs nevaram to latiņu noturēt tādā augstumā, kādā esam pacēluši, ja nestrādājam." To, ka disciplīna un mēģinājumi ir ļoti svarīgi, atzīst arī „Kreicburgas" dejotāji, kuri Aiju raksturo kā ļoti prasīgu, bet reizē saprotošu un arī ļoti radošu. Guntars Nikolajevs stāsta: „Viņa no mums daudz prasa, daudz ir jāstrādā mēģinājumos, bet, pateicoties šiem mēģinājumiem, kuros mēs ļoti cītīgi strādājam, mums ir arī rezultāti." Atis Caune -- Zalāns, kurš vidējās paaudzes deju kolektīvā „Kreicburga" dejo jau deviņus gadus, par Aiju saka: „Viņa spēj atklāt lietas, saskatīt daudzos cilvēkos to, ko citi nespēj. To visu apvienojot, viņa panāk to rezultātu, panāk skatītāju sajūsmu." Arī deju kolektīva dalībniece Dzintra Anspoka uzsver Aijas Rūlietes radošo pieeju: „Viņa ir ļoti radoša, ar savu īpašo redzējumu, ar savu pieeju tam, kā viņa veido dejas un tērpus, kā arī ar attieksmi pret mums, kas arī ir sevišķa, tieši mums domāta." Aija Rūliete pieļauj, ka tieši veids, kā viņa veido horeogrāfijas, varētu būt panākumu atslēga: „Horeogrāfijas es neveidoju ne konkursiem, ne skatēm. Tās es veidoju kādam noteiktam koncertam vai pasākumam. Zinām, kur jādejo, kas par pasākumu, - tam arī tiek veidota horeogrāfija. Pamatā ir muzikāls materiāls, kas visbiežāk pie manis atnāk pats kaut kādā veidā. Piemēram, kāds iedod paklausīties, un es pēkšņi dzirdu, ka der. Deja pamatos jau ir gatava no tā pirmreizējā materiāla. Horeogrāfiju radu tiem dejotājiem, kādi ir man. Protams, varētu jau tajās horeogrāfijās izdomāt nezin ko, daudz sarežģītākas lietas vai vēl vienkāršākas, bet es to veidoju tiem cilvēkiem, kuri man tajā mirklī ir apkārt. Vienalga, vai tie ir bērni, vai pieaugušie. Varbūt ar to mēs „trāpam", ka es radu horeogrāfiju konkrētiem cilvēkiem. Viņiem tas izdodas, rezultātā tas tiek aiznests arī līdz skatītājiem." „Kreicburgas" dalībnieki uzsver, ka liela nozīme ir arī kolektīva saliedētībai, par ko viņi nevar sūdzēties. Kolektīvam gadu gaitā izveidojies stabils kodols. Dzintra Anspoka par dejošanu saka: „Tā ir kā slimība, kā vīruss. Kad tas ir vēderā, neko nevar darīt, tas ir jāizslimo, jāizdzīvo. Laikam arī dejošana ir tāda kaite (pozitīvā nozīmē), kas pielīp un no tā tu netiec vaļā. Un šie visi [rāda uz pārējiem kolektīva dalībniekiem] ir saslimuši." Aija Rūliete un viņas vadītie kolektīvi turpina strādāt, lai arī nākotnē Jēkabpils vārds izskanētu gan Latvijas, gan starptautiskajos konkursos. Sandra Paegļkalne