Ojārs Vācietis - Pūt, vējiņi

PŪT, VĒJIŅI! Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt - pūt, vējiņi, dzen laiviņu, pūt, vējiņi, pūt... * Rijas klons vai pļavas ciņi, vai nu vagars, vai nu jods un tik vien tā "pūtvējiņi ", cik tu Jāņu naktī zodz. Esi mierīgs, dzīvo rāmi, kamēr kauli sausi kalst. Dieviņš iedos savu prāmi nokļūt tur, kur veļu valsts. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen mani kapsētā! * Muižas svilst kā darvas ķīpas... Platā mugurā kā galds piektais gads velk savas strīpas - apkārt sarkans, vidū balts. Pārāk cieta āda viņiem, tad lai palīdz miets un "Pļī", nav nekāda "pūtvējiņi ", ir - "Bože, carjā hraņī!" Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani katorgā! * Durkli zemē, plecā somu, "Pūt, vējiņi ", spārnus plēt, pietiek pelēt, jāsāk domāt, pietiek kaut un jāiet sēt. Paliek gaisā sapņi zili, ej, kur tālums gaida zils! Laiks. Un svešā Pēterpilī sākas tava Pēterpils. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen Revolūcijā! * Sarkanais, nāc stājies strīpā te, kur sarkans apklāts galds, kas uz pleciem tev par strīpām -- apkārt sarkans, vidū balts? Turi muti! Stāvi klusu! Lai tur muti tavējs mūžs! Zinām sen -- uz kuru pusi tavi „pūtvējiņi" pūš. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu vai nu tur... vai Vorkutā. * Atkal liktens bangas uzsit, atkal viņam ņirdzīgs spīts: vienam stobrs uz vakarpusi, otram ņemts uz grauda rīts. "Pūt vējiņi" vienādas šķietas tiem, kas abās pusēs ļimst... Divas laivas stāv uz vietas un pat arī varbūt - grimst. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu Borovskā un Volchovā! * "Pūt, vējiņi", skani saldi, kaut tavs mūžs pēc nāves salds, - neviens skangals tā nav skaldīts, neviens pīslis tā nav malts. Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, - ne tik viegli masti lūst, pūt, vējiņi, kamēr pūšas, kamēr buras ir kur pūst. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen tautu mūžībā! * Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt - pūt, vējiņi, dzen laiviņu, pūt, vējiņi, pūt...