Kādreiz, Ulmaņlaikos, katrā Kārsavas sētā varēja dzirdēt garmoškas spēli. Spēlēja visi, citam sanāca labāk, citam ne tik labi, bet mūzika bija dzirdama visur. Visos godos un arī vakaros krēslas stundās Kārsavas iedzīvotāji dziedāja un muzicēja. Un tikai tad, kad bija izdziedājušies, varēja doties pie miera. Muzikante saka, ka nekādas īpašas sagatavotības nevajag, visa saspēle notiek pēc dzirdes. Lai kļūtu par tautas muzikantu, nevajag mācīties augstās skolās, tam vienkārši ir jābūt aicinājumam.